—          Jā gan, turklāt vairāku mēnešu ceļojumā, — Benito atbildēja. — Katrā ziņā mēs lūkosim viņu uz to pierunāt. Vai nav tiesa, Manoel?

Manoels piekrītoši pamāja.

—           Lai notiek, kungi, — Torress teica. — Patiesi var gadīties, ka mēs vēl ceļā sastopamies. Diemžēl šobrīd ne­spēju pieņemt jūsu ielūgumu. Taču sirsnīgi pateicos un uzskatu sevi par divkāršu parādnieku.

To pateicis, Torress atsveicinājās no jaunekļiem, kuri devās atpakaļ uz mājām.

Palicis stāvot, Torress viņos noraudzījās. Kad abi bija nozuduši, viņš nomurmināja:

—          Skat, ko! Viņš dosies pāri robežai! Lai tik dodas! Tā viņš vēl vairāk būs manos nagos! Laimīgu ceļa vēju, Zoām Garral!

Un tad mežu uzraugs pa visīsāko ceļu, kas veda uz Amazones kreiso krastu, ātri nozuda meža biezoknī.

III

GARRALU ĢIMENE

Ikitosas ciemats atrodas Amazones kreisajā krastā, gan­drīz uz septiņdesmit ceturtā meridiāna, piecdesmit piecas jūdzes rietumos no Brazīlijas robežas, kur lielās upes gul­tne šķir Peru no Ekvadoras un vēl joprojām tiek saukta par Maranjonu.

Ikitosu, kā jau visas Amazones baseina pilsētiņas, cie­matus vai miestus, dibinājuši misionāri. Līdz 1817. gadam Ikitosas cilts indiāņi, zināmu laiku būdami vienīgie šā ap­gabala iedzīvotāji, bija apmetušies zemes vidienē, patālu no upes.