Taču reiz pēc vulkāna izvirduma, kad apkaimē izsīka visi avoti, viņi bija spiesti pārcelties uz Maranjonas kreiso krastu. Drīz šī cilts sajaucās ar piekrastes joslā dzīvojošajiem tikunas un omagas cilts indiāņiem, un ta­gad Ikitosā dzīvo dažādi jaukteņi, turklāt vairākas spāņu un divas trīs metisu ģimenes.

Četri desmiti nožēlojamu zaru būdu, kas tikai salmiem klāto jumtu dēļ uzskatāmas par cilvēku mītnēm, — lūk, viss ciemats; starp citu, tas atrodas ļoti gleznainā vietā — nelielā plato, pēdu sešdesmit virs upes. Uz ciematu ved kāpnes no šķērsām saliktiem baļķiem, taču no lejas ceļi­nieku acīm ciemats nav saskatāms, tāpēc ka trūkst perspektīvas. Uzkāpis augšā, ceļotājs nonāk pie viegli pārejama liānu stīgām apvītu krūmu un kokveida augu dzīvžoga, virs kura šur tur slejas banānkoku un slaidu, graciozu palmu lapotnes.

Tolaik Ikitosas indiāņi staigāja gandrīz kaili, un jā­domā, ka šī mode tur pastāvēs vēl ilgi. Tikai spāņi un me­tisi, kuri pret tumšādainajiem iezemiešiem izturējās nici­noši, valkāja kreklus, vieglas kokvilnas bikses un salmenī­cas. Ciemata ļaudis bija diezgan trūcīgi, viņi satikās reti un pulcējās vienīgi tad, kad misijas zvans aicināja uz dievkalpojumu laika zoba sagrauztā namiņā, kas noderēja par baznīcu.

Bet, ja Ikitosas ciematā dzīves apstākļi bija gandrīz pir­matnēji, tāpat kā Augšamazones ciematu lielākajā daļā, tad, ejot gar to pašu krastu nepilnu jūdzi uz leju, jūs no­nāktu bagātā muižā, kur dzīve ritēja ar visiespējamāko komfortu.