Savus nedaudzos vergus un duci algotņu indiāņu viņš prata izrīkot, turpretī dažādos tirdzniecības darījumos bija krietni nevarīgāks. Saimnieka nepietiekamo zināšanu dēļ Ikitosas ferma uzplaukt nevarēja, un nemākulīgā tirdz­niecība portugāli bija novedusi naudas grūtībās.

Tādos apstākļos divdesmit divus gadus vecajam 2oā- mam Garralam bija lemts tikties ar Magaljansu. Pagalam nomocījies, gluži bez līdzekļiem Žoāms Garrals ieradās šajā zemē. Magaljanss viņu pusdzīvu no bada un nogu­ruma atrada tuvējā mežā. Portugālim bija laba sirds. Nevaicādams, no kurienes svešais nāk, Magaljanss tikai noprasīja, kas viņam būtu pašlaik nepieciešams. Žoāma Garrala novārgusī, taču dižciltīgā, lepnā seja Magaljansu aizkustināja. Piedāvādams pajumti sākumā tikai uz dažām dienām, fermeris jaunekli aizveda savās mājās, lai palī­dzētu viņam tikt uz kājām, taču pēc tam šī viesmīlība tur­pinājās visu mūžu.

Tā Žoāms Garrals nokļuva Ikitosas fermā.

Žoāms bija brazīlietis, bez ģimenes un mantas. Lielas nepatikšanas, viņš teica, likušas viņam pamest dzimteni, lai nekad tur vairs neatgrieztos. Zoāms Garrals lūdza fer­mas saimnieku netaujāt par smago un nepelnīto nelaimi, kas viņu piemeklējusi pagātnē. Viņš alka sākt jaunu dzīvi, īstu darba dzīvi. Šurp viņš bija devies uz labu laimi, cerē­dams iekārtoties kādā fazendā dziļi Peru iekšienē.