Puisis bija gudrs un izglītots. Stāja un izskats iedvesa uzticību un liecināja, ka šis cilvēks ir taisns un godīgs. Magaljanss, bezgala savaldzināts, aicināja jaunekli palikt fermā, kur viņa zināšanas varētu aizstāt to, kā trūka cienījamajam saimniekam pašam.

Žoāms Garrals nevilcinādamies piekrita. Pirms tam viņa nodoms bija iestāties darbā seringalā kur čakls strād­nieks tolaik pelnīja piecus sešus piastrus dienā un, ja pa­laimējās, varēja pat kļūt par fermeri. Bet Magaljanss pa­reizi aizrādīja, ka darba seringalā netrūks tikai kaučuka ievākšanas laikā, proti, dažus mēnešus gadā, un labais atalgojums nenodrošinās stāvokli, pēc kāda tīkoja Žoāms Garrals.

Portugālim bija taisnība. To sapratis, Žoāms Garrals, lieki nekavēdamies, nolēma strādāt fazendā, ziedojot tai visus spēkus.

Magaljansam savu cēlsirdību nevajadzēja nožēlot. Viņa saimniecība zēla. Ar Žoāma Garrala palīdzību drīz vien ievērojami pieauga pa Amazoni uz Paras provinces tirgiem pludināto koku daudzums. Fazenda pamazām paplašinājās un pēc neilga laika sniedzās gar Amazones krastu līdz Na­neijas grīvai. Vecā dzīvojamā ēka tika pārbūvēta lieliskā divstāvu mājā, kuru no visām pusēm apņēma gandrīz pil­nīgi aizēnota, krāšņumkokos grimstoša veranda; dārzā ne­trūka mimozu, vīģes koku, bauhīniju un paulīniju, kuru stumbrus klāja pasiflora, koši sārtās bromēlijas un niķīgās liānas.