Tālāk, aiz milzīga krūmāja un kokveidīgu augu bie­zokņa, slēpās ēku ansamblis, kur dzīvoja fazendas kalpo­tāji, — tur bija saimniecības ēkas, nēģeru būdas un in­diāņu zaru slietņi. No upmalas, kas bija aizaugusi mel­driem un dažādiem ūdens augiem, varēja saredzēt tikai saimnieka māju.

Plaša pļava, lagūnu malās rūpīgi attīrīta no krūmiem, bija lieliskas ganības. Lopiem te barības netrūka. Jauns nozīmīgs peļņas avots bija ganāmpulks, kas šajā raženajā

                                                    No upmalas varēja saredzēt saimnieka māju.

zemē četros gados pieauga divas reizes, turklāt desmit procentus ienākumu deva kauto lopu ādas un gaļa, no ku­ras pārtika lopkopji. Izcirtumos dažviet bija sastādītas ma- niokas un kafijas plantācijas. Sāka kultivēt cukurniedres, un drīz vien kļuva nepieciešamas dzirnavas, lai samaltu stiebrus, kurus vēlāk pārstrādāja sīrupā, tafijā un rumā. Vārdu sakot, desmit gados pēc Žoāma Garrala ierašanās Ikitosā fazenda izvērtās par vienu no bagātākajām Ama­zones augštecē. Jaunā pārvaldnieka prasmīgā saimnieko­šana un veiksmīgie tirdzniecības darījumi ar katru dienu pavairoja fazendas labklājību.

Taču Magaljansam drīz vien kļuva skaidrs, kam viņam par to jāpateicas. Atmaksādams par nopelniem, portugā­lis vispirms piešķīra Žoāmam daļu savu ienākumu, bet četrus gadus vēlāk padarīja viņu par savu kompanjonu ar līdzīgām tiesībām un peļņu dalīja uz pusēm.