Saimnieka ieceres gāja vēl tālāk. Viņa meita Jakita, tāpat kā tēvs, klusajā jauneklī, kurš bija iecietīgs pret citiem un stingrs pret sevi, atklāja vērtīgas prāta un sirds īpašības. Meitene Žoāmu iemīlēja; arī Žoāmam nebija vienaldzīgs Jakitas krietnais raksturs un daiļums, tomēr šķita, ka aiz lepnuma vai kautrības viņš pat nedomā lūgt meitenes roku.
Mainīt savas domas viņu pasteidzināja nelaimes gadījums.
Reiz, kad Magaljanss uzraudzīja darbus mežā, viņu nāvīgi ievainoja krītošs koks. Saimnieku atnesa uz fermu gandrīz nemaņā; jauzdams drīzu galu, Magaljanss paaicināja tuvāk meitu, kas raudot stāvēja pie tēva gultas, un, saņēmis viņas roku, ielika to Žoāma plaukstā, lūgdams jaunekli zvērēt, ka viņš Jakitu precēs.
— Tu mani padarīji bagātu, — Magaljanss teica, — bet es nespēšu mierīgi nomirt, kamēr ar šo laulību nebūšu nodrošinājis Jakitas nākotni.
— Palikšu jūsu meitas padevīgs kalps, brālis un aizbildnis, arī nebūdams viņas vīrs, — Žoāms Garrals sākumā iebilda. — Esmu jūsu parādnieks un nekad to neaizmirsīšu. Taču tik lielu maksu, ar kādu gribat atlīdzināt par manām pūlēm, es nepelnu.