Tēvs neatlaidās. Tuvā nāve liedza kavēties, viņš prasīja solījumu, un Žoāms Garrals beidzot piekāpās.

Jakitai bija divdesmit divi gadi, Žoāmam — divdesmit seši. Abi mīlēja viens otru un apprecējās īsi pirms Magal-

                                                   Magaljanss paguva dot bērniem savu svētību.

jansa nāves, kad viņš vēl paguva dot bērniem savu svē­tību.

Un tā 1830. gadā 2oāms Garrals kļuva par jauno Ikito­sas fazendas saimnieku, ko ar prieku apsveica visa mājas saime.

Zoāma un Jakitas laulība, šo divu prātu un siržu vie­nība, solīja tālāku fermas labklājības pieaugumu.

Gadu pēc laulībām Jakita vīram dāvāja dēlu, bet divus gadus vēlāk — meitu. Vecā portugāļa mazbērniem, Be­nito un Minjai, vajadzēja kļūt par sava vectēva cienīgiem cilvēkiem, Jakitas un Žoāma bērniem — par vecāku cie­nīgiem pēctečiem.

No mazās Minjas izauga ļoti pievilcīga jaunava. Tālāk par fazendu viņa nekad nebija bijusi. Meitene dzīvoja ve­selīgā vidē pie krāšņās tropu dabas krūts, un ar vecāku mājās gūtajām zināšanām un audzināšanu viņai pilnīgi pietika. Ko vairāk viņa iemantotu Manausas vai Belemas klostera skolās? Kur ņemtu vēl labākus tikumiskas ģime­nes dzīves paraugus? Vai tālu prom no mājām viņas prāts izveidotos smalkāks un sirds — atsaucīgāka? Ja pēc mā­tes nāves Minjai nebūtu lemts saimniekot fazendā, viņa būtu spējīga strādāt jebkurā citā vietā.