Ar Benito bija savādāk. Tēvs prātīgi sprieda, ka dēlam nepieciešamas pamatīgas un dziļas zināšanas, kādas tolaik bija pieejamas vienīgi Brazīlijas lielākajās pilsētās. Bagātajam fermerim netrūka iespējas dēla labā darīt visu. Benito bija izcili apdāvināts, zinātkārs, apveltīts ar asu prātu un cēlu raksturu. Divpadsmit gadu vecumā zēnu aizsūtīja uz Belemu, kur lielisku pedagogu vadībā tika likti pamati izglītībai, lai ar laiku no viņa izveidotu ievērojamu cilvēku. Benito labi izprata literatūru, zinātni un mākslu. Viņš mācījās tik cītīgi, it kā tēva materiālais stāvoklis liegtu kaut brītiņu sēdēt dīkā. Benito nepiederēja pie tiem, kas uzskata, ka bagātība ļauj dzīvot bez darba. Gluži otrādi, būdams apņēmīgs, godīgs un vīrišķīgs, drosmīgais puisis bija pārliecināts, ka neviens, kas vēlas būt cilvēka vārda cienīgs, nedrīkst atteikties no sava dabiskā pienākuma — darba.
Pirmajos skolas gados Belemā Benito iepazinās ar Ma- noelu Valdesu. Šis Paras tirgotāja dēls mācījās ar Benito vienā institūtā. Līdzīgie raksturi un gaumes abus tuvināja, viņi cieši sadraudzējās un drīz vien kļuva nešķirami.
1832. gadā dzimušais Manoels bija gadu vecāks par Benito. Viņš dzīvoja kopā ar māti, pārtikdams no nelielā mantojuma, ko pēc nāves bija atstājis tēvs. Pabeidzis vidusskolu, Manoels sāka studēt medicīnu. Viņš ļoti cienīja šo cēlo profesiju un karsti vēlējās kļūt par kara ārstu.