Torress, kā jau džungļu klaidonis, bija ģērbies ļoti vienkārši. Viņa drēbes bija pamatīgi novalkātas; galvā — šķībi uzmaukta ādas platmale. Apģērba veselāko daļu veidoja rupjas vilnas auduma bikses garu, stipru zābaku stulmos sabāztiem galiem. Noplucis, dzeltenīgs apmetnis — pončo — neļāva saskatīt, kas palicis pāri no svārkiem un kāda reiz bijusi veste uz krūtīm.
Lai vai kā, taču todien, 1852. gada 4. maijā, mūsu dēkainis bija vai nu gluži vienkārši pārāk iedziļinājies dokumentā, no kura nenovērsa acu, vai arī, bieži klejodams Dienvidamerikas mežos, pārāk saradis ar apkārtnes skaistumu, lai pievērstu tam īpašu uzmanību. Patiesi — nekas te neizraisīja viņa interesi: ne pērtiķu bļauru skaļās klaigas, kuras Sentilers3 pareizi salīdzinājis ar meža cirtēju cirvju klaudzieniem, ne klaburčūskas aprautā klaboņa — tiesa, šī čūska nav visai agresīva, toties tā ir ārkārtīgi indīga —, ne spalgais ragainā krupja brēciens — šis radījums pretīguma ziņā ieņem pirmo vietu starp abiniekiem — un pat ne maurojošās vardes skaļais bass, tiesa, ar vērsi šī varde nespēj mēroties augumā, toties balss skaļumā droši var sacensties.