Laikā, kad satikām abus draugus, Manoels Valdess, jau saņēmis doktora grādu, bija ieradies dažus mēnešus atpūsties Ikitosas fazendā, kur mēdza pavadīt brīvdienas. Šo jaunekli ar patīkamajām manierēm, cēlo seju, zināmu iedzimtu pašlepnumu, kas viņam lieliski piestāvēja, Žoāms un Jakita uzņēma tikpat kā savu otro dēlu. Ja dēla loma Manoelam ļāva sevi uzskatīt par Benito brāli, tad attiecībās ar Minju tāds pagodinājums šķita nevietā, jo pret meiteni viņš izjuta daudz maigāku pieķeršanos nekā brāļa mīlestība.
1852. gada piektajā mēnesī, kad sākās mūsu stāsts, Žoāmam Garralam palika pilni četrdesmit astoņi gadi. Tveicīgajā klimatā, kas ātri iedragā veselību, par spīti tam, ka ļaudis tur priekšlaikus noveco, Garrals ar savu atturību, mērenību un vienkāršo dzīves veidu bija pratis sevi labi saglabāt. īsi apcirptie mati un garā bārda jau sirmoja, piešķirdama viņam stingra puritāņa izskatu. Atklātā seja pauda brazīliešu tirgotājiem un fermeriem raksturīgo neuzpērkamo godīgumu. Šajā ārēji vēsajā cilvēkā varēja jaust kaismīgu temperamentu, ko iegrožoja stipra griba. Skaidrais skatiens pauda mundrumu un lielu iekšēju spēku, uz ko varēja paļauties ikviens, kas meklēja viņa palīdzību.