Un tomēr rāmais, veselīgais cilvēks, kas dzīvē likās sa­sniedzis visu, glabāja sevī" kādas dziļas skumjas, kuras gaisināt nespēja pat Jakitas maigā mīlestība.

Kāpēc godīgais, cienījamais fermeris, kura laimei visi apstākļi bija kā radīti, kāpēc viņš nekad nebija līksms? Kāpēc šķita, ka viņu spēj iepriecināt tikai citu laime, ne­vis savējā? Vai patiesi viņu nospieda slepenas bēdas? Šis jautājums nedeva miera viņa sievai.

Jakitai bija jau četrdesmit četri gadi. Arī viņa bija mā­cējusi pretoties klimata postošajai ietekmei, kaut gan tropu zemēs sievietes noveco jau trīsdesmit gados. Jaki­tas glītie mazliet saasinājušies vaibsti joprojām nezaudēja portugāļiem raksturīgās klasiskās līnijas, kurās tik da­biski apvienojas lepnums un dvēseles skaistums.

Bērni vecāku maigajai mīlestībai atbildēja ar tikpat sir­snīgu pieķeršanos.

Benito tad bija divdesmit vienu gadu vecs, dzīvesprie­cīgs, drosmīgs un pievilcīgs, atklātu sirdi un strauju dabu, ar ko atšķīrās no sava drauga, daudz nopietnākā, saval­dīgākā Manoela.

Pavadījis gadu Belemā, tālu no dzimtajām mājām, kopā ar draugu atgriezies fazendā, ieraudzījis atkal tēvu, māti un māsu, no jauna nonācis varenajos Augšamazones džun­gļos — mežu biezokņos, kuru noslēpumi vēl gadsimtiem ilgi cilvēkiem nebūs pieejami, jauneklis sajuta nepasa­kāmu prieku — Benito taču bija aizrautīgs mednieks!