Minjai nupat bija apritējuši divdesmit gadi. Meitene bija pievilcīga tumšmate zilām acīm, kurās it kā atspulgo- jās viņas dvēsele. Vidēja auguma, slaida un gracioza — Minja atgādināja savu daiļo māti. Nopietnāka par brāli, sirsnīga, līdzjūtīga un laipna — viņa bija visu mīlule. To, bez šaubām, apliecinātu katrs, pat nenozīmīgākais fazendas kalpotājs. Tikai Minjas brāļa draugam Manoelam Val- desam par meiteni kaut ko taujāt būtu lieki. Pārāk ieinteresēts šajā jautājumā, Manoels nespriestu pietiekami objektīvi.
Garralu ģimenes apraksts nebūtu pilnīgs, ja neminētu ne vārda par daudzajiem fermas ļaudīm.
Pirmkārt jāatzīmē gadus sešdesmit vecā nēģeriete Si- bēla, kurai saimnieks bija dāvājis brīvību, taču, savā jaunībā auklējusi Jakitu un ļoti viņu iemīlējusi, Sibēla palika pie Garraliem. Kā īsts ģimenes loceklis vecā aukle drīkstēja uzrunāt ar «tu» gan māti, gan meitu. Krietnās nēģe- rietes dzīve bija aizritējusi fazendas laukos un mežainajos upes krastos, kas ieskāva fermu. Ikitosā Sibēla nokļuva bērnībā, kad vēl pastāvēja nēģeru tirdzniecība, un pēc tam nekad vairs ciematu nepameta. Te viņa apprecējās, agri kļuva atraitne un, zaudējusi vienīgo dēlu, sāka kalpot Magaljansam. Sibēla pazina tikai to Amazones daļu, kas plūda šeit garām viņas acu priekšā.