— Dārgais Manoel, — Benito sajūsmināts spēji iesaucās, — cik labi, ka tu vēlies ņemt par sievu manu māsu! Ļauj man rīkoties! Vispirms parunāšu ar māti un varu gandrīz galvot, ka viņas piekrišana nebūs ilgi jāgaida.
Pēc pusstundas tas bija nokārtots. Mātei Benito nepa- vēstīja neko jaunu: Jakita sen noprata, kas notiek abu jauniešu sirdīs.
Desmit minūtes vēlāk Benito jau atradās pie Minjas. Taču, jāatzīstas, arī te viņam nenācās izmantot daiļrunību. Pēc pirmajiem vārdiem meitenes mīlīgā galviņa noslīga brālim uz pleca un atzīšanās: «Kāds prieks!» — nāca tieši no sirds.
Atbilde gandrīz aizsteidzās priekšā jautājumam: tā bija skaidra. Benito tālāk vairs nevaicāja.
Bez šaubām, arī Žoāmam Garralam nekādu iebildumu nebūs. Taču pagaidām māte un bērni savas ieceres tēvam noklusēja, jo, runājot par šīm laulībām, bija jāizšķir vēl otrs — varbūt daudz sarežģītāks jautājums, proti — kur svinēt kāzas.
Patiesi — kur tās rīkot? Vai nožēlojamā Ikitosas ciemata baznīciņā? Kādēļ gan ne? Vecais Ikitosas mācītājs Pasanjas tēvs kādreiz tur laulāja arī Zoāmu un Jakitu. Tolaik, tāpat kā tagad Brazīlijā, civilā laulību reģistrācija
netika šķirta no baznīcas un, lai likumīgi salaulātos, pietika ar ierakstu misijas grāmatās — bez jebkāda civilā valsts ierēdņa apstiprinājuma.