Ļoti iespējams, ka Žoāms Garrals vēlēsies, lai kāzu ceremonija notiek tieši Ikitosā visas fazendas saimes klātienē; bet, ja tāda būs viņa griba, nāksies sīvi pacīnīties.
— Manoel, — Minja līgavainim teica, — ja man prasītu padomu, es ieteiktu kāzas svinēt nevis šeit, bet Parā. Val- desa kundze nav vesela, uz īkitosu viņa atbraukt nevarēs, bet es negribu kļūt viņas meita, iekāms neesam pazīstamas. Arī manai māmiņai tā šķiet. Mēs abas lūkosim iestāstīt tēvam, ka mums visiem jābrauc uz Belemu, uz mājām, kuras drīz būs manējās. Vai jūs tam nepiekrītat?
Par atbildi Manoels maigi paspieda Minjas roku. Arī viņš ļoti vēlējās, lai māte piedalītos kāzu ceremonijā. Benito bez ierunām atbalstīja šo plānu, un tātad atlika pārliecināt Zoāmu Garralu.
Tieši tāpēc, lai Jakita netraucēti varētu izrunāties ar vīru, jaunekļi todien nolēma doties uz mežu medībās.
Pēcpusdienā abi laulātie draugi palika vieni plašajā viesistabā.
Nesen pārnācis no darba, Žoāms Garrals bija atlaidies uz bambusniedru pinuma dīvāna; Jakita, mazliet satraukta, pienāca klāt un apsēdās blakus.
Nepieciešamība paskaidrot vīram Manoela un Minjas attiecības viņu neuztrauca. Paredzamās laulības taču nodrošinās meitas labklājību, un Žoāms ar prieku apsveiks nākamo znotu, kura krietno raksturu sen bija iepazinis un novērtējis. Taču Jakita zināja, cik grūti būs pierunāt Žoāmu pamest fazendu.