Patiesi, apmeties šajā zemē, Žoāms Garrals nemēdza nekur braukt, pat ne uz vienu dienu. Kaut gan Amazone, mierīgi veldama viļņus uz austrumiem, aicināt aicināja tālē, kaut Žoāms ik gadus sūtīja bezgala daudz plostu uz Manausu, Belemu un Paras piekrasti un katrreiz pēc Benito brīvdienām noraudzījās, kā dēls aizbrauc atpakaļ uz skolu, tomēr šķita, ka viņam pašam nekad nav ienācis prātā doties līdzi.
Visu, kas tika ražots fermā, iegūts mežos un pļavās, Žoāms Garrals pārdeva turpat. Varēja likties, ka viņš nevēlas pat domās vai kaut ar skatienu pārkāpt pār tās paradīzes robežu, kur koncentrējas viņa dzīve.
Divdesmit piecu gadu laikā Žoāms Garrals ne reizi
Žoāms Garials spēji pietrūkās kājās.
nebija spēris kāju Brazīlijā, tāpat kā viņa sieva un meita. Taču viņas ilgojās mazliet iepazīt šo krāšņo zemi, par kuru bieži stāstīja Benito. Divas trīs reizes Jakita vīram bija likusi noprast savu vēlmi. Taču viņa manīja, ka vīra skumjā seja sadrūmst vēl vairāk, tiklīdz viņš iedomājas, ka vajadzēs atstāt fazendu kaut uz dažām nedēļām vien. Žoāma acis tad aizplīvurojās — un ar maigu pārmetumu balsī viņš sievai teica: