— Kāpēc doties prom no mājām? Vai mēs nejūtamies iabi tepat?
Un Jakita neiedrošinājās iebilst vīram, kas ar savu pastāvīgo gādību un sirsnību viņu tik ļoti aplaimoja.
Taču šoreiz bija jāapsver īpaši svarīgi apstākļi. Dabiski, ar Minjas laulībām radās visai pamatots iegansts pavadīt meiteni uz Belemu, kur viņa turpmāk dzīvos kopā ar vīru.
Belemā viņai jāiepazīst un jāiemīl Manoela Valdesa māte. Vai Žoāms drīkst pretoties tik taisnīgai prasībai? Bez tam viņam jāsaprot, ka arī Jakita grib iepazīties ar sievieti, kura kļūs viņas meitas otrā māte, — un vai arī viņš nevēlas to pašu?
Saņēmusi vīra roku savējā, Jakita liegā balsī, kas šim darbarūķim šķita kā skaistākā mūzika, teica:
— Žoām, gribu ar tevi parunāt par ieceri, kuru mēs visi karsti vēlamies īstenot, un esmu pārliecināta, ka tā iepriecinās arī tevi, tāpat kā mani un bērnus.
— Kas tā par ieceri, Jakita? — Žoāms vaicāja.
— Manoels un mūsu meita viens otru mīl, un apprecoties viņi būs laimīgi. . .
Pēc Jakitas pirmajiem vārdiem Žoāms Garrals spēji pietrūkās kājās. Tad, it kā vairīdamies no sievas skatiena, nolaida acis.
— Kas tev notika, Žoām?
•— Minja? . . . Precēsies? . . . •— Žoāms murmināja.
— Mans draugs, — Jakita turpināja, kaut sirds viņai sāpēs sažņaudzās, — vai tev ir iebildumi pret šo laulību? Vai pats jau sen neesi ievērojis Manoela attieksmi pret mūsu meitu?