No visiem apdullinošajiem trokšņiem, kuri it kā saplūda vienā kopīgā Jaunās Pasaules džungļu balsī, Torress neko nedzirdēja. Atlaidies varena pao ferro [3] pakājē, viņš pat neapbrīnoja tā augstos zaru žuburus un tumšo stumbru; šis metāliski cietais koks indiāņu ieročos un darba rīkos aizstāj dzelzi. Nē! Mežu uzraugs, iegrimis domās, grozīja rokās dīvaino dokumentu. Ar tikai viņam zināma noslēpumaina šifra palīdzību viņš atklāja katra burta īsto nozīmi; lasot un pārbaudot šā vienīgi viņam saprotamā raksta jēgu, Torresa seja sašķiebās ļaunā smīnā.
Viņš pusbalsī atļāvās pateikt dažus vārdus, kurus neviens tāpat Peru mežu biezoknī nenoklausītos, turklāt neviens tos nespētu iztulkot.
— Paskat, — Torress noteica, — te ir simts skaidri uzrakstītu rindiņu, un cilvēks, kuram tās nozīmētu ļoti daudz, man zināms. Šis vīrs ir bagātnieks. Raksts izšķir viņa dzīvības vai nāves jautājumu, bet par dzīvību vienmēr jāmaksā dārgi.
Torress alkatīgi vērās dokumentā.
— Ja rēķina kaut vienu kontoreisu2 par katru pēdējā teikuma vārdu, sanāk krietna summiņa! Šim teikumam ir vērtība! Tas izteic visa dokumenta saturu. Te dalībnieki minēti īstajos vārdos. Bet, lai tekstu izlasītu, tas vispirms jāsadala teikumos, un, kaut arī to kāds izdarītu, neviens tomēr nesaprastu raksta īsto jēgu.