Apklusis Torress pie sevis sāka skaitīt.
— Četrdesmit četri vārdi! — viņš iesaucās. — Tātad četrdesmit četri konto! Ar tādu summu iespējams dzīvot Brazīlijā vai Amerikā, dzīvot, kur vien vēlas, turklāt neko nedarot! Bet ja tikpat daudz saņemtu par visa dokumenta katru vārdu? Tad man pienāktos simtiem konto! Tūkstoš velnu! Manās rokās vesela bagātība, un es būtu pēdējais nelga, ja neprastu to izmantot!
Šķita, ka Torress jau aptausta milzu vērtības un sažņaudz pirkstos zelta monētu veltnīšus.
Tad pēkšņi viņa domas pievērsās citam.
— Beidzot! — viņš iesaucās. — Es tuvojos mērķim un nebūt nenožēloju grūto ceļojumu, kas mani atveda no Atlantijas krastiem līdz Amazones augštecei. Šis cilvēks taču varēja aizbraukt no Amerikas, apmesties kaut kur tālu, otrpus jūras, — un kā tad es viņu dabūtu rokā? Taču nē! Viņš ir tepat, un, uzkāpis vienā no koku galotnēm, es saredzētu māju, kurā viņš dzīvo kopā ar ģimeni.
Tad Torress atkal drudžaini satvēra papīra lapu un, vicinādams to gaisā, turpināja:
— Šovakar pat būšu klāt! — viņš teica. — Jau šodien viņš uzzinās, ka no šā dokumenta atkarīgs viņa gods un dzīvība. Un, ja viņu interesēs šifrs, kas ļauj tekstu izlasīt, — nu, tad lai atver maku! Ja vien man labpatiks, viņš samaksās man ar visu savu mantu, tāpat kā maksātu ar asinīm. Ak, tūkstoš velnu! Mans cienījamais draugs no mežu policijas, uzticēdams man šo rakstu un tā noslēpumu, izstāstīdams, kur meklējams viņa kādreizējais darba biedrs, un nosaukdams vārdu, ar kuru šis cilvēks jau gadiem ilgi slēpjas, nespēja ne iedomāties, ka padarīs mani bagātu.