Vēlreiz ieskatījies nodzeltējušajā lapelē, Torress rūpīgi to salocīja un noslēpa drošā vietā — metāla kārbiņā, kas viņam bija reizē arī naudas maks.
Ja šajā kārbiņā, "kas nebija lielāka par cigarešu etviju, sagāja visa Torresa bagātība, tad, atklāti sakot, neviens gan visā plašajā pasaulē viņu neuzskatītu par bagātnieku. Kārbiņā glabājās dažādu kaimiņvalstu zelta monētas: divi Kolumbijas Savienoto Štatu dubultkondori, katrs apmēram simt franku vērtībā, līdzīgas vērtības Venecuēlas bo- livāri, divreiz lielāka Peru solu summa, daži Čīles eskudo, augstākais, piecdesmit franku vērtībā, un vēl šāda tāda sīknauda. Kopā tur bija monētas pāri par piecsimt franku vērtībā, taču Torress justos diezgan neveikli, ja kāds viņam vaicātu, kur un kādā veidā šī nauda iegūta.
Skaidrs bija viens — pirms dažiem mēnešiem, pēkšņi pametis mežu uzrauga posteni Paras provincē, Torress devās uz augšu pa Amazones baseinu un, šķērsojis Brazīlijas robežu, nonāca Peru teritorijā.
Starp citu, šā dēkaiņa iztikai daudz naudas nevajadzēja.