Kādi tad bija viņa izdevumi? Dzīvoklis nemaksāja neko, drēbes tāpat. Ar pārtiku viņu nodrošināja mežs, bet ēdienu viņš gatavoja pats bez jebkādiem izdevumiem, kā jau visi mežu klaidoņi. Dažu reisu viņam pilnīgi pietika, lai kādā misijā vai lauku ciematā nopirktu tabaku, tikpat daudz vajadzēja degvīnam, lai piepildītu blašķi. Ar da­žām monētām kabatā Torress veica lielus ceļa gabalus.

Iebāzis papīra lapu hermētiski noslēdzamajā metāla kārbiņā, Torress to vairs nepaslēpa kabatā zem apmetņa, bet pārliekā centībā paglabāja dobumā starp koka sak­nēm, pats nolikdamies turpat blakus pagulēt.

Par šo nepiesardzību gandrīz nācās dārgi samaksāt.

Laiks bija ļoti tveicīgs. Smagais gaiss šķita kā sastin­dzis. Ja tuvējā ciemata baznīcas tornī būtu pulkstenis, tas tagad nozvanītu otro pēcpusdienas stundu un vējš ska­ņas aiznestu līdz Torresam, kurš gulēja ne vairāk kā di­vas jūdzes no baznīcas.

Taču pulkstenis viņu, protams, neinteresēja. Orientē­damies pēc saules augstuma, Torress, kā parasts, puslīdz precīzi noteica laiku. Viena paša dēkaiņa rīcības plānam nav nepieciešama militāra precizitāte. Viņš brokasto vai pusdieno, kad iegribas vai kad rodas izdevība paēst. Un aizmieg, kur pagadās, ja uzveic miegs.

Ja galds viņam ne vienmēr klāts, tad gulta dziļi meža biezoknī kāda koka pavēnī allaž gatava. Torress nealka ērtību. Visu rītu nosoļojis pa mežu un tagad mazliet iekodis, viņš juta vajadzību atpūsties- Pāris stundu no­snaudies, viņš atkal būs spējīgs doties tālāk. Un tāpēc, ērtāk atlaidies zālē, klaidonis gatavojās iemigt.