Tā apgalvoja vieni; bet citi stāstīja, ka redzot parādību divas reizes. Pirmoreiz kā brīdinājumu, kādus divus gadus pirms nāves; ja bērna dvēselē mājojis grēks, tad koks rādoties skumjā ziemas tērpā, un bērna dvēseli pārņemot šausmas un nāves bailes. Ja vēlāk — parādību redzējis, bērns savus grēkus izpērkot — tad redzot parādību vēlreiz, bet šoreiz koks rādoties savā vasaras krāšņumā, un tad tas tiešām esot loti skaists. Un, ja mazais grēcinieks pēc pirmās parādības nelabojas, tad parādība atkārtojas, un bērns nomirst ar apziņu, ka nu mūžu mūžos lemts iznīcībai. Runāja arī tā, ka parādību redzot tikai vienu reizi, un tā rādoties tikai bezgrēcīgajiem, kas mirstot tālu svešumā un savā beidzamajā mirklī vēl ar visu savu dvēseli ilgojoties redzēt kaut ko, kas viņiem atgādinātu dzimteni. Un kas gan būtu tīkamāks, kā šis bērnu dienās tik loti iemīļotais koks, senais rotaļu un prieku biedrs, sīko bēdu un rūpju remdētājs, ātri pagaisušo jaunības dienu liecinieks.
Tātad ar koku katrā ziņā saistījās kas teiksmains, tikai ticējumos un nostāstos ne visi bija vienisprātis. Kas uz mani attiecas, tad es skaidri zinu un esmu pārliecināts, ka pareizs ir pēdējais ticējums, ko nupat jums atstāstīju. Pret abiem pārējiem man nekas nebūtu iebilstams, es pilnīgi pieļauju, bet ticēt ticu tikai pēdējam. Šai ziņā es turos pie tāda uzskata, ka var ticēt tikai tam, ko skaidri pats zini, un nevajag velti uztraukties un prātot par to, par ko vēl neesi pārliecināts.