Es zinu, ka bērns, kam jāmirst svešumā, savā nāves brīdī — ja vien tam skaidra dvēsele — garā tiecas saskatīt savu tālo dzimteni, un tad, acu gaismai dziestot, viņa skatienam kā miglā parādās iemīļotais koks, ap ko staro pārdabisks spožums, kam cauri aužas zeltaini stari; viņš redz arī zaļo pļaviņu pie avota, un viņam liekas, it kā ar savu pēdējo elpas vilcienu viņš ieelpotu arī savas mīļās dzimtenes lauku puķīšu smaržu. Tad… tad parādība izbālē un pamazām izgaist; bet viņš jau to sapratis — ak! viņš jau to sapratis! Un, paraugoties sejiņā, kurai tad nāve jau uzspiedusi savu zīmogu, arī jūs to sapratīsiet! Jā, jūs sapratīsiet, kādu vēsti, kādu brīnišķīgu sludinājumu nonesis debesu vēstnesis.
Mēs ar Žannu abi loti ticējām visam, ko nupat jums stāstīju. Bet Pjērs Morels un Žanna d'Arka gan domāja, ka brīnišķīgā koka parādību redzot divas reizes, turklāt grēcinieki. Viņi apgalvoja, ka to skaidri zinot. Bez šaubām, to viņiem bija iestāstījuši viņu tēvi; un daudzi, zināms, savos uzskatos turas pie citu laužu atzinumiem.
Visā savā ilgajā mūžā man vairākkārt gadījās būt lieciniekam, kad koka parādība vēstīja par nāvi, ko varēja sagaidīt tikai tālākā nākotnē; turklāt neviens nebija nekāds lielais grēcinieks, varu teikt, ka parādībā izpaudās tikai kāda augstāka žēlsirdība.