Tādā kārtā bērni sadzīvoja ar laumām jau veselus piecus simtus gadu — senai teikai ticot, pat tūkstoš gadus — labā saderībā un savstarpējā mīlestībā un uzticībā. Ja gadījās nomirt kādam bērnam, laumas sēroja par to ne mazāk kā viņa rotaļu biedri un izrādīja savas sēras tā, ka bēru priekšvakarā pie koka, kur citkārt bija rotaļājies mazais nelaiķis, piekāra nelielu immortelu vainadziņu. Es tādus vainadziņus redzēju pats savām acīm un nebūt nestāstu tikai par to, ko esmu dzirdējis; un ka tos būtu kāris kāds cits, nevis laumas, pret to nemaz nevarētu iebilst, jo vainagos bija iepītas gluži melnas puķes, kādas Francijā nav sastopamas.

Un tā, lūk, kopš laika gala visus bērnus, kas piedzima un auga Domremī, dēvēja par „meža koka bērniem"; mazajiem šis vārds patika, jo ar to saistījās noslēpumaina sakarība, kas viņus cieši vienoja ar iemīļoto skābarža koku, un ar to viņi atšķīrās no pārējās pasaules bērniem. Kas viņus īsti saistīja ar šo koku — nav zināms. Tikai to es zinu, ja gadījās nomirt kādam bērnam, tad nāves brīdī — ja viņam bija skaidra un nevainīga dvēsele — viņš redzēja brīnišķīgu teiksmainā koka parādību, kas viņam atviegloja nāves mokas.