Lai grēcinieka dvēselei vairs nebūtu jāšķīstās pašā beidzamajā mirklī, koka parādība brīdināja cilvēku jau agrāk, lai tas paspētu sagaidīt nāvi ar sirdsmieru, iepriekš grēkus nožēlojis. Kas uz mani — dzīves vētrās smagi cietušu vecu vīru — attiecas, tad es savu nāves brīdi sagaidu ar skaidru sirdsapziņu, jo reiz jau esmu redzējis laumu koka parādību. Esmu to redzējis un varu mirt ar laimīgu apziņu.

Jau no laika gala, — ciktāl sniedzas cilvēka atmiņa, — kad bērni, rokās saķērušies, rotaļā dejoja apkārt laumu kokam, tie dziedāja dziesmu — dziesmu par Burlemonas laumu koku. Šīs dziesmas maigo un bērnišķīgo melodiju arvien dzirdu skumju un rūpestu dienās, un tā mani mierina un remdina šaubu māktās dvēseles mokās. Neviens svešinieks nesapratīs, ko daudzajos gadsimtos šī dziesma nozīmēja trimdinieku „laumu koka bērniem", kas jutās tik vientuli, nožēlojami un visu atstāti svešajos ļaudīs, svešajos tikumos un svešajās paražās.

Jums šī dziesmiņa liksies mazsvarīga bez jebkādas īpašas nozīmes; bet, ja atceras, ko tā mums nozīmēja un kādas atmi­nas un pagātnes ainas mums uzbūra, tad pret to būs lielāka cieņa, un jūs sapratīsiet, kādēļ tās skaņas lika līt mūsu asarām un kādēļ mums aizgrābtībā trīcēja balss, kad dziedājām tās beidzamo pantiņu: