Un, kad reiz mūsu gaitas ies Pa svešzemēm, tad pacelies Tu mūsu priekšā maigs!
Atcerieties, ka Žanna d'Arka, kad vēl bija maza meitenīte, loti mīlēja šo dziesmu un arvien ar mums, bērniem, dziedāja, kad mēs draiskojāmies un dejojām apkārt savam laumu kokam.
Kas liek tā zaļot tev arvien, Arbre Fee de Bourlemont? Tik bērnu as'ras! Kad tie klāt Pie tevis nāca, mierināt Tos prati — un ik asara Kā lapa izplauka. Un kas tik stipram augt tev liek, Arbre Fee de Bourlemont? Tik bērnu mīla! Jo tiem prieks Bij tevi godā celt. Tu viņu dziesmas dzirdēji Un tūkstoš gadu iespēji, Tā iepriecināts, zelt.
Tad paliec zaļš un jauns arvien, Arbre Fee de Bourlemont! Un paliks jauns no mums ikviens, Kaut ātri steidzas laiks. Un, kad reiz mūsu gaitas ies Pa svešzemēm, tad pacelies Tu mūsu priekšā maigs!
Kad mēs bijām bērni, laumas vēl mājoja skābarža koka apkaimē, bet neviens viņas neredzēja, jo priekš kādiem simts gadiem Domremī baznīckungs noturēja zem koka dievkalpojumu, pavēstīdams, ka viņas ir pekles radījumi, kas pakļauti mūžīgai apgrēcībai; tad viņš teica dažus burvestības vārdus, aizliegdams viņām kārt kokā immortelu vainadziņus un rādīties atklātībā, pretējā gadījumā piedraudēdams, ka viņas pavisam padzīs no mūsu novada.
Bērni no visas sirds aizstāvēja mīļās laumiņus un apgalvoja, ka tās ar viņiem sadzīvojot draudzība, esol labus un nekad nedarot viņiem ļaunu, bet baznīckungs nebija pierunājams, viņš tikai teica, ka esot grēcīgi un nešķisti ar tam draudzēties. Bērni loti noskuma, bet tad savā starpa nnlcma, ka arī turpmāk kārs kokā vainagus, lai ar to parādītu, ka pa vecam mīl, godā un atceras savas draudzenes laumiņas, kaut arī tās nu ir neredzamas.