Bet te kādā naktī atgadījās nelaime. Edmona Obrcja māte, iedama garām kokam, ievēroja, ka laumas slepus ap to iet rotaļās, domādamas, ka neviens viņas neredz; turklāt viņas bijušas tā iekaisušas dejas priekos un apreibušas no medus un rasas dzēriena, ko malkojušas pilniem kausiem, ka pat nemanījušas svešinieka klātbūtni. Obreja kundze samulsusi stāvējusi un jūsmīgi vērojusi sīkās laumiņas, kas bijušas kad i Iris simti un straujā dejā, rokās sadevušās, virpuļojušas apkārt kokam; tās priecīgi smējušās, savus baltos zobiņus atņirgdamas, un dziedājušas jautras dziesmiņas, kam vārdus gan viņa lāgā nevarējusi sadzirdēt; turklāt tās lidinājušās kādu Iris īkšķu platumā virs zemes, priekā lēkalēdamas un draisko- damās. Vārdu sakot, vēl nevienai sievietei nebija gadījies redzēt tik trakulīgu un neapvaldītu deju!
Bet nepagājis ne ilgāks brīdis, kad mazulītes viņu pamanījušas. Atskanējis izmisuma kliedziens, un viņas aizbēgušas kur nu kurā, ar dūrītēm acis berzēdamas un rūgtas asaras liedamas. Tā arī viņas bija uz visiem laikiem zudušas. To bija izdarījusi tā nežēlīgā sieviete!