Vai drīzāk — neprātīgā sieviete! Jo viņa nebūt nebija nežēlīga un ne jau ļaunu gribēdama, bet vienīgi savā muļķībā, mājās pārnākdama, bija pastāstījusi visu redzēto savējiem un kaimiņiem, turklāt vēl tādā laikā, kad mēs, mazie, jau gulējām, nemaz nenojauzdami, kāda nelaime mūs piemeklējusi, un mēs nekā nevarējām izdarīt, lai apklusinātu savu pļāpīgo ciematnieku valodas. Otrajā rītā jau visi zināja šo kļūmīgo notikumu, un, ja jau visi zināja, tad, protams, dabūja zināt arī baznīckungs. Mēs visi devāmies barā pie pātera Frontē, raudājām un visādi viņu lūdzāmies, un ari viņš pats apraudājās, kad redzēja mūsu bēdas un izmisumu; savā būtībā viņš bija ļoti labs un līdzcietīgs cilvēks, un, kā viņš pats teica, viņam arī nebūtu nekāda vajadzība padzīt laumas no meža, bet viņš nekā nevarēja darīt, — tāds bija noteikums: ja laumas vēl kaut reizi būs redzējis kāds vienkāršs mirstīgais, tad tām uz visiem laikiem jāpazūd.
Tas viss gadījās mums ļoti nelabvēlīgā laikā: Žanna d'Arka tieši tolaik bija smagi sasirgusi ar drudzi un gulēja bez samaņas, bet ko gan bez viņas varējām iesākt? Mums nebija ne viņas prāta, ne viņas spēju citiem ko iestāstīt. Un, lūk, mēs pulkā devāmies pie viņas gultas un skaļi lūdzām:
„Žanna, atmosties! Atmosties drīzāk, jo nevaram vairs ne mirkli zaudēt! Celies un ej aizlūgt laumiņu labā! Ej un paglāb viņas! Tikai tu vari to izdarīt."