Bet viņa vēl gulēja nemaņā un nesaprata, ko mēs runājam, ko gribam. Un mēs aizgājām, nekā nepanākuši, un nu skaidri zinājām, ka esam visu zaudējuši.

Jā, viss nu bija zaudēts, turklāt uz visiem laikiem; vairāk kā piecsimt gadu mums uzticīgajām draudzenēm nu bija jāaiziet, un mēs zinājām, ka viņām nekad vairs nebūs lemts atgriezties.

Tā mums bija smaga diena, kad baznīckungs noturēja zem koka aizlūgumu un teica liktenīgos vārdus, ar kuriem uz mūžu padzina laumas no varenā skābarža koka apkaimes. Savas sēras atklāti nedrīkstējām izrādīt, lai citi mums nepie­vērstu uzmanību; mums to nekādā ziņā nepiedotu. Tādēļ mums bija jāsamierinās ar šauru, melnu lentīti, ko pacentā- mies kaut kur slepus piespraust pie apģērba. Bet sirds dziļu­mos bijām visai noskumuši; un to neviens mums nevarēja liegt, jo jūtas taču nevarēja mums ar varu uzspiest.

Kopš tās bēdu dienas Burlemonas koks mums bija zaudē­jis daļu savas pievilcības, kaut tas arī turpmāk mums bija dārgs un mīļš.

Dārgs man šis koks ir vēl šobrīd, lai gan esmu krietni gados, it bieži aizeju zem tā pasēdēt, lai tad klusībā atcerētos savus citkārtējos bērnības rotaļu biedrus. Tos atceroties — ak Kungs! — manās vecajās acīs arvien saskrien asaras. Tomēr, un atkārtoju to vēlreiz, kopš tās dienas zem koka vairs nejutāmies kā agrāk.