Nemaz jau nerunājot par citu, bija vēl divas pārmaiņas: pirmkārt, avota ūdens, par ko nu vairs nerūpējās gādīgās laumiņas, tagad nebija tik svaigs un dzidrs, un arī pats avots bija par divām trešdaļām apsīcis; otrkārt, čūskas un mūdži, ko viņas bija aizdzinušas, tagad mudžēt mudžēja koka apkaimē, un tam vairs nevarēja bez bailēm tuvoties.

Kad mūsu gudriniece Žanna atveseļojās, mēs sapratām, cik dārgi viņas kaite mums maksājusi. Tikai tad sapratām, ka bijām pareizi nojautuši: tikai viņa vienīgā būtu varējusi laikā paglābt mūsu labās laumiņas. Dabūjusi zināt, kas noticis, viņa ļoti dusmojās un ar savam vecumam gluži neparastu drosmi devās tieši pie pātera Frontē, pasveicināja to un teica:

„Laumām bija uz visiem laikiem jāpazūd, ja tās vēl rādītos kādam vienkāršam mirstīgajam, vai nav tiesa?"

„Jā, meit, tāds bija lēmums."

„Ja ziņkārīgais pusnaktī neaicināts ieies pusplika cilvēka istabā, vai tiešām jūs būsiet tik netaisns un apgalvosiet, ka cilvēks, kuru viņš pārsteidzis, būtu par to sodāms, ka neap­ģērbts rādās citiem cilvēkiem?"

„Protams, ka to nedarītu," baznīckungs atteica, mazliet uztraucies un jau ko nelabu nojauzdams.

„Vai grēks arī tad ir grēks, ja bez nolūka grēkots?"

Baznīckungs pacēla rokas pret debesīm un iesaucās: