„Ak, mīļo bērniņ, tagad es pilnīgi apzinos savu kļūdu, ko esmu pieļāvis."
Žannu ar vienu roku apņēmis, viņš nosēdināja meiteni sev blakus un centās to mierināt, bet viņa bija tik satraukta, ka nelīdzēja nekādi baznīckunga mierinājumi; beigu beigās, viņam pie krūts galviņu piespiedusi, Žanna teica:
„Mūsu laumiņas tātad nav grēkojušas, jo bija tikai bez nodoma grēkojušas, nemaz nezinādamas, ka kāds viņas novēro. Sīkas un nevarīgas radībiņas būdamas, viņas nebija spējīgas aizstāvēties un pateikt, ka likums viņas bez vainas sodījis un ka tādēļ viņas uz visiem laikiem padzītas no dzimtenes. Ak, tas gan nebija labi darīts, nemaz nebija labi darīts!"
Labais draudzes gans viņu vēl ciešāk piespieda sev pie krūtīm un teica:
„Ak, ar bērna muti tagad sodīta lielo neapdomība un aplamība: es daudz dotu, lai atkal varētu kaut tevis dēļ, mīļo bērniņ, atsaukt atpakaļ padzītās laumiņas. Jā, es to tagad loti vēlētos, jo apzinos, ka esmu netaisni rīkojies. Nu, nu, neraudi! Un tici, ka tavs vecais draugs ir ne mazāk par to sarūgtināts. Nu, neraudi!…"
„Nevaru vairs apturēt asaras, jo man pārāk sāp sirds! Jā, jūs esat izdarījis lielu kļūdu. Un, lai izpirktu savu vainu, vai ar to pietiktu, ja no sirds nožēlotu?"
Baznīckungs novērsās, nevilšus slēpdams smaidu, lai viņu neapvainotu, un tad teica:
„Ak tu, nežēlīgo, bet taisnīgo prokuror, — nē, patiesi, ar nožēlu vien vaina nebūtu izpirkta. Es uzmaukšu galvā maisu un apkaisīšu galvu ar pelniem, vai tad tu būsi ar to mierā?"