Žanna pamazām nomierinājās un, beigusi raudāt, paskatījās večukā un savā klusajā, nosvērtajā balsī viņam teica:
„Jā, ar to pietiks, jo tikai ar to būsiet galīgi izpircis savu vainu."
Baznīckungam atkal uznāca smiekli, un var būt, ka viņš arī patiešām smietos, ja laikā neatcerētos, ka vēl kas nepatīkams stāv priekšā. Tas nu viņam bija par katru cenu jāizdara. Tad viņš piecēlās un piegāja pie pavarda. Žanna noraudzījās viņā ar lielu ziņkāri, kad viņš lēnā garā ar lāpstiņu kamīnā pagrāba pelnus un jau grasījās ar tiem apkaisīt savu sirmo galvu. Bet tad viņam iešāvās prātā kas lielisks, un viņš vaicāja: „Varbūt tu, mīlā, būtu ar mieru man palīdzēt?" „Ko tad, tētiņ?"
Viņš nometās ceļos, nolieca galvu un teica: „Ņem pelnus un apkaisi man galvu."
Nu lieta bija darīta, un labais pāters Frontē bija uzvarējis, jo nav grūti iedomāties, ka ne Žanna, ne ari cits ciematnieku bērns nekad nebūtu izdarījis tādu apgrēcību.
Viņa pieskrēja pie baznīckunga un, viņam blakus uz ceļiem nometusies, iesaucās:
„Ak, šausmas! Es nemaz nesapratu, ko nozīmē teiciens — apkaisīt galvu ar pelniem. Lūdzu, tētiņ, piecelieties!"
„Es to nedrīkstu, kamēr nebūsi man piedevusi. Vai tu man piedod?"
„Es? Bet man pašai jūs neesat nekā ļauna nodarījis, tētiņ. Piedodiet pats sev to ļaunumu, ko esat nodarījis nabaga laumiņām. Lūdzu piecelieties, tētiņ! Jūs taču tā nepaliksiet, vai nav tiesa?"