„Bet tā nu esmu vēl lielākā ķezā. Es domāju, ka būšu pelnījis, lai tu man piedotu; bet, ja man pašam sev vaina piedodama, tad taču nevaru būt pret sevi tik saudzīgs; tas nebūtu manis cienīgi. Un ko man tagad darīt? Tev ir gudra galva, vai tu nevarētu man atrast kādu padomu?"
Un pāters Frontē ne par ko nebija ar mieru piecelties, lai kā Žanna lūdzās un centās viņu pierunāt. Viņai jau atkal saskrēja acīs asaras, bet tad viņai kaut kas ienāca prātā: viņa strauji pagrāba ar lāpstiņu pelnus un apkaisīja pati savu galvu, bet pāteram ar asarām acīs, tikko nopūtu valdīdama, teica:
„Tā, lūk, tagad viss ir kārtībā. Un tagad, lūdzu, tētiņ, piecelieties!"
Žannas bērnišķīgās nevainības aizgrābts, vecais vīrs viņu cieši apkampa un teica:
„Ak, mīļo bērniņ! Tas, ko tu nupat izdarīji, bija īstas mocekles cienīgi. To varu tev apliecināt."
Tad viņš nopurināja viņai pelnus no matiem un palīdzēja notīrīt seju un pakausi, vispār saposties. Viņš bija ļoti labā omā un vēl labprāt gribēja ar Žannu parunāties, tālab atkal nosēdināja viņu sev blakus.
„Žanna, tu taču biji paradusi kopā ar citiem bērniem pīt vainagus zem laumu koka, vai nav tiesa?"
Tā viņš arvien mēdza izjautāt, kad gribēja kādu pieķert vai pierādīt kāda vainu.