Viņš spēja cilvēku tā samulsināt, ka tas gluži nemanot iekrita viņa veiklo jautājumu slazdā. Tā viņam bija īsta izprieca. Es tūliņ nopratu, ka viņš to arī šoreiz nodomājis darīt. Žanna viņam atbildēja:

„Jā, tētiņ."

„Un tu tos kāri kokā?"

„Nē, tētiņ."

„Tu tos nekāri kokā?"

„Nē."

„Kālab tu to nedarīji?"

„Es? Vienkārši tādēļ, ka negribēju."

„Tu negribēji?"

„Jā, negribēju."

„Nu, ko tu ar tiem darīji?"

„Es kāru tos baznīcā."

„Bet kādēļ tu negribēji tos kārt kokā?"

„Tādēļ, ka man teica — viņas esot rada pašam nelabajam un ka būtu grēcīgi viņas tā godināt."

„Un tu ticēji, ka būtu grēcīgi viņas tā godināt?"

„Jā, es domāju, ka tā neklājas darīt, ka tā nav labi darīt."

„Bet, ja jau būtu grēcīgi viņas godināt un ja viņas tiešām ir rada cilvēces naidniekam, tad viņas arī varēja tevi un citus bērnus pavedināt, vai nav tiesa?"

„Es domāju, ka tas ir tiesa."

Viņš uz brīdi apklusa, un es sapratu, ka tagad viņš taisās savilkt cilpu.

Un to viņš arī darīja, viņai teikdams:

„Tad jau cita lieta: jūsu laumiņas tiešām pelnījušas baznī­cas lāstus, tās ir zemākas kārtas radījumi un varētu jūs, bērnus, samaitāt.