Vai nav tiesa? Nu, un tagad mēģini man atrast kādu svarīgāku pierādījumu, ja vien vari tādu sadomāt, un paskaidro man, — kādēļ tu pārmeti man netaisnību, ka esmu laumas padzinis no mūsu meža, un kādēļ tik ļoti vēlējies tās paglābt? Vārdu sakot, ko tu esi zaudējusi ar to, ka laumas tagad padzītas?"

Cik tas bija aplam — tā runāt un tādā kārtā meklēt sev attaisnojumu! Ja viņš būtu puika, man šķiet, dusmās būtu vinu saplūkājis aiz ausim! Viņš iztaujāja ar tik viltīgu prasmi, ka upuris pats sapinās valgos un iekrita vina slazdā, ļā, ko viņa patiesībā bija zaudējusi ar to, ka laumas padzītas? Bet vai viņš nesaprata, ka Žanna nav līdzīga citiem bērniem? Vai viņš nezināja, kas viņai rūp un kas viņai vienaldzīgs? Vai viņš vēl nebija pārliecinājies, ka viņu satrauc un viņai rūp tieši citu ciešanas, nevis viņas pašlabums vai neizdevīgums? Un, lūk, viņam vis neizdevās notvert slazdā Žannu, bet gan viņš pats iekrita tajā.

Viņš vēl nebija pateicis beidzamos vārdus, kad viņa vairs nevarēja paciest; ar sašutuma asarām acīs viņa tik sparīgi un kvēli uzbruka baznīckungam, ka tas pabrīnījās, bet es nemaz nebrīnījos, jo labi sapratu, kādu dzirksteli viņš aiz neuzma­nības bija pielaidis pulverim, kad teica viņai savu pēdējo vārdu.

„Ak, tētiņ! Kā jūs varat tā runāt? Sakiet — kā rokās tad ir Francija?"