„Dieva un karaļa rokās, bērniņ."
„Nevis sātana varā?"
„Sātana varā, mīļo bērniņ? Francija ir Dieva zemīte, un sātanam tajā nepieder ne pēda zemes."
„Nu, kurš tad ierādījis laumiņām vietu, kur dzīvot? Dievs to ierādījis! Kas viņas visus šos gadsimtus sargāja? Dievs viņas sargāja! Kas viņām visus šos gadsimtus atļāva dejot viņu dejas un dziedāt dziesmas, neatrazdams tajās nekā nepieklājīga? Dievs to atļāva! Un kas noliedza to, ko Dievs bija atļāvis? Cilvēks noliedza. Kas viņām noliedza viņu nevainīgās rotaļas, ko pats Dievs bija atļāvis — kur jau piecus gadsimtus viņš tām savlaicīgi lika lietum līt un saulei spīdēt, kad vajadzēja, un kur viņas tik mierīgi un klusu visus šos gadus dzīvoja? Tur bija viņu mājoklis, viņu mājasvieta, ko Dievs savā žēlastībā bija tām atvēlējis, un neviens cilvēks nedrīkstēja viņām to atņemt. Viņas arvien bija uzticamākās un labākās bērnu draudzenes, visus šos piecus simtus gadu viņiem tikai labu darīja un nekad nedarīja Jaunu. Un bērni viņas mīlēja un tagad bēdās nezina, kur dēties, viņas uz visiem laikiem zaudējuši. Un ko bērni nodarījuši, ka viņiem tā jācieš? Jūs sakāt, ka nabaga laumiņas varētu būt bīstamas? Jā, viņas varētu gan būt bīstamas, bet nekad tādas nebija, bet, ka varētu būt bīstamas — tas vēl nav pierādījums. Viņas esot rada ļaunajam garam? Nu, un kas par to? Ari tiem, kas rada ļaunajam garam, var būt savas tiesības; un arī bērniem ir savas tiesības — katram ir savas tiesības.