Un, ja es tad nebūtu sasirgusi, es būtu teikusi — būtu aizlūgusi par bērniem un arī par viņu šķietamajām ienaidniecēm; būtu jūs apturējusi — un visus paglābusi. Bet tagad — tagad viss zudis, un neviens vairs nevar līdzēt!"

Viņa nobeidza ar varenu sašutumu, kad iedomājās, ka laumiņām, ja tās ir rada nešķīstajam, cilvēki liedz beidzamo līdzjūtību un draudzību un līdz ar to arī glābiņa iespēju. Viņa teica, ka tieši tādēļ cilvēkiem vajadzētu tās mīlēt un pažēlot un atvieglot tām sūro likteni, kurš viņas jau pa dzimumam piemeklējis un kurā viņas nemaz nav vainojamas.

„Nabaga mazās radībiņas!" viņa teica. „Cik cilvēkam gan savāda sirds, ja tā spēj žēlot tikai kristīgos radījumus, bet nespēj žēlot tādus sātana bērnus, kam šī žēlastība simtreiz vairāk vajadzīga!"

Viņa šķīrās no pātera Frontē, rūgti raudādama, turklāt slaucīja ar savām sīkajām dūrītēm asaras un dusmās piesita kāju pie grīdas. Tad viņa aizskrēja, atpakaļ neskatīdamās, un bija jau pazudusi, iekām paguvām atģisties un saprast viņas kvēlos vārdus.

Baznīckungs, beigās kājās piecēlies, galīgi apstulbis pār­brauca ar plaukstu pierei, kā cilvēks, kas pašreiz nesaprot, kas ar viņu noticis. Kādu laiciņu tā stāvējis, viņš apgriezās un aizgāja savā mazajā darba istabiņā; pār slieksni kāpdams, viņš vēl murmināja: