„Ak, nabaga bērni, nabagaMaumiņas… Jā, arī viņām ir savas tiesības, to viņa pareizi teica. Ak Kungs! Piedod man grēkus — es tiešām esmu bijis netaisns."
Šos vecā baznīckunga vārdus padzirdējis, es tūliņ zināju, ka esmu pareizi paredzējis, un baznīckungs iekritis pats savā cilpā, ko izlicis Žannai. Un tā arī bija: kā paši redzat, viņš bija iekritis. Es izjutu zināmu lepnumu un pie sevis nodomāju, vai arī es viņu kādreiz tā varēšu pieveikt. Bet, kad mazliet apdomāju, tad pašam bija jāatzīst, ka man nebūtu ne drosmes, ne arī mākas to izdarīt.
3. nodala
Mūsu sirdis kvēlo mīlā uz Franciju
Līdz ar to, ko jums pastāstīju, atceros vēl daudzus līdzīgus gadījumus, kurus arī varētu jums atstāstīt, bet šoreiz to nedarīšu. Man šķiet, ka būs vairāk piemēroti, ja ar jums dalīšos dažās atmiņās par vecajiem labajiem laikiem, kādi tolaik bija mūsu dzimtajā ciematā, it īpaši ziemas laikā. Vasarā mums, bērniem, no agra rīta līdz vēlai naktij bija jāpavada diena pakalnos, kur saulē un vējos ganījām savus daudzgalvainos ganāmpulkus; tur mēs jautri draiskojāmies un trokšņojām, un mūžīgi skraidelējām un bijām ar kaut ko nodarbināti; bet ziemā — tad bija laiks pārrunām, pasakām, omulīgai vakarēšanai garajos, tumšajos ziemas vakaros.