Viņas tuvinieki bija Žaks d'Arks, viņas tēvs, tā sieva Izabella Romeja, trīs dēli: desmit gadus vecais Žaks, astoņus gadus vecais Pjērs un septiņus gadus vecais Žans, bez kuriem ģimenē vēl bija pati Žanna, kurai tolaik bija četri gadi, un viņas mazā māšele Katerīna, kas bija tikai gadu veca. Kad baznīckungs mani pieņēma savā pajumtē, es, protams, ar viņiem sadraudzējos un kopā rotaļājos. Starp citu, man bija arī citi biedri; tostarp es tuvāk draudzējos ar četriem: Pjēru Morelu, Etjēnu Rozu, Noēlu Rengesonu un Edmonu Obreju, kura tēvs tolaik bija ciema vecākais; bez tam manu biedru pulkā vēl bija divas meitenes, vienā vecumā ar Žannu; vēlāk viņas abas bija Žannas mīlules. Vienu sauca par Ometu, bet otru par Mazo Menžetu. Šīs meitenes, līdzīgi Žannai, bija vienkārši zemnieku bērni. Vēlāk, lielas izaugušas, viņas arī apprecēja zemniekus. Kā redzat, viņu sabiedriskais stāvoklis nebija nekāds augstais, tomēr reiz pienāca laiks, kad ikviens svešinieks, lai cik dižs tas būtu, iegriezdamies Domremī, nekad neaizmirsa apciemot abas vienkāršās vecenītes, kam savos jaunības laikos bija gods būt Žannas d'Arkas draudzenēm.

Visi bija lāga bērni, kas ne ar ko sevišķu neizcēlās, — un to arī nevarēja sagaidīt, — bet bija labi un sirsnīgi biedri, klausīja savus vecākus un godāja baznīckungu.