Vienā ciema galā līdz pašai Māsas upei slaidā lokā sniedzās ziediem rotāta pļava; aizmugurē pacēlās zaļumiem apaudzis kalnājs, kur augstāk kuploja varena, biezi saaugusi, ēnaina ozolu birzs. Šī birzs nodarbināja prātus it īpaši mums, bērniem, jo mēs zinājām, ka tālā senatnē tajā mituši laupītāji, kas daudzus nogalējuši, bet vēl senāk dzīvojuši briesmīgi pūķi, kam pa milzīgajām nāsīm plūdusi uguns ar indīgiem dūmiem. Starp citu, mēs bijām pilnīgi pārliecināti, ka viens tāds pūķis vēl tolaik bija patveries mežā. Stāstīja, ka tas esot koku augstumā un mucas resnumā; ķermeni tam klājot laba dakstiņa lieluma zvīņas, acis esot spilgti sarkanas un tik lielas kā platmale; aste, kas izbeidzoties ar kaut ko ķeksim līdzīgu, esot tik gara… te nu pats vairs nezinu, ar ko salīdzināt; bet tā, lai nu būtu kā būdams, tā esot tik milzīga, ka pat pūķim par lielu; un to
stāstīja cilvēki, kas gan bija īsti lietpratēji pūku lietās. Tāpat ari runāja, ka pūķis esot spīdīgi zilā krāsā, ar zelta lāsēm, bet īstenībā neviens to nebija redzējis, tā tikai domāja.
Es pats tādam pūķa aprakstam nepiekritu, man šķiet, nav nekādas nozīmes, ja ir savi noteikti uzskati par lietu, kam nav droša pamatojuma. Ja, piemēram, cilvēks būtu radīts bez kauliem, tad viņam arī varētu būt gluži pieklājīga cilvēka izskats, bet stingri uz kājām nostāties viņš nevarētu. Un, lūk, es atzīstu, ka pamatojums vai pierādījumi ir arī katra uzskata kauls un mugurkauls.