Pie pūķa krāsas atgriežoties, man jāsaka, ka tas nebūt nebija zilā, bet gan zelta krāsā, bez jebkādām lāsēm, jo visiem taču skaidri zināms, ka pūķi mēdz būt zelta krāsā. Par pierādījumu, ka ozolu birzi tiešām dzīvoja pūķis, noderēja apgalvojums, ka Pjērs Morels, reiz mežā būdams, bija saodis tā smaku un pēc smakas tūliņ nopratis, ka mežā ir pūķis. Tā nu būtu skaidri zināms, cik bieži mums uzglūn nāves bries­mas, kad par tām nemaz nedomājam.

Senāk no visām pasaules malām tūliņ būtu saradušies simtiem bruņinieku, lai nezvēru pieveiktu un par savu varoņ­darbu iegūtu zināmu atalgojumu, bet mūsu dienās vairs tā nemēdz pūķus izskaust; tagad tikai baznīckungi spēj apkarot pūķus. Šoreiz to uzņēmās pāters Gijoms Frontē. Viņš sarī­koja baznīcas gājienu ar svecēm, vīraku un karogiem un, pats gājiena priekšgalā būdams, apgāja apkārt tai meža daļai, kurā domāja esam pūķa mājokli, turklāt piesaukdams dievpalīgu pret ļauno garu. Kopš tā laika par pūķi vairs nedzirdēja, kaut arī saka, ka viņa smaka vēl tagad esot jūtama mežā. Starp citu, neviens nebija šo smaku saodis. Tas nu atkal bija maldīgs uzskats bez kāda nopietnāka pamatojuma — kā cilvēks bez kauliem. Es zinu tikai vienu; iekām nebija dievpalīgs pie­saukts, nezvērs bija tur mežā; bet vai tas arī vēlāk tur mājoja, to tiešām nevaru jums pateikt.