Skaistā pļaviņā, ko rotāja zaļš mauriņš, auga varens skābarža koks; tā milzīgie zari ar savu kuplo lapotni meta tālu ēnu, bet pašā piekājē urdza avotiņš, kura dzidrais ūdens bija
Šinonas pils Luāras krasta - Žannas d'Arkas dzimtās apkaimes skats
Domremī ciemats Masas upes ieleja
ledus aukstumā; saulainās vasaras dienās ap to sapulcējās bērni, un tā viņi tur pulcējās jau veselus piecus simtus gadu. Tur tie salasījās barā, dziedāja un dejoja apkārt kokam un ik dienu tā pavadīja savas trīs četras stundas, laiku pa laikam atspirdzinādamies ar dzidro avota ūdeni. Jautri bija viņos noskatīties, kad tie skraidelēja un draiskojās brīvā dabā. Lāgiem, laiku kavēdami, viņi plūca meža puķes, pina vainagus un kāra tos koka zaros vai virs avota, lai pielabinātos meža laumām, kas mājoja šai klusajā meža nomalē. Laumām loti patika šādas dāvanas, jo, pašas mazas sliņķītes būdamas, kā jau vispār laumas, tās mīlēja visu skaisto, arī krāšņās savvaļas puķītes, ko čaklās bērnu rokas sapina vainagos. Pateikdamās par viņām veltīto uzmanību, laumas savukārt centās dažādi izdabāt bērniem: rūpējās, lai avotiņā netrūktu vēsa, dzidra ūdens, un cītīgi atvairīja indīgas čūskas un citus mūdžus tādās vietās, kur mēdza rotaļāties bērni.