Nu vairs nekā nevarēja darīt. Nebij iespējams klusēt. Es aplūkoju problēmu vispusīgi — ir no poli­tiskās, ir zinātniskās puses — un tad 30. aprīļa numurā citēju šā plašā, motivējumiem bagātā raksta secinājumus.

«Tātad, citu pēc citas iztirzājis visas hipotēzes un at­metis visus pārējos minējumus, esmu spiests atzīt, ka eksistē kāds ārkārtīgi stiprs jūras dzīvnieks.

Okeāna dziļumus mēs nepavisam vēl nepazīstam. Zonde dibenu nekad nav aizsniegusi. Kas notiek tajos neizmē­rojamos bezdibeņos? Kādi dzīvnieki uzturas divpadsmit un piecpadsmit jūdzes zem jūras līmeņa? Kāds ir šo dzīvnieku organisms? Uz visiem šiem jautājumiem pat apmēram nav iespējams atbildēt.

Bet, tagadējo problēmu risinot, rodas šāda dilemma.

Vai mēs pazīstam mūsu planētas dzīvās būtnes vai ne?

Ja ne, ja ihtioloģijas nozarē daba paglabājusi mums dažādus noslēpumus, tad itin dabiski ir pieļaut, ka ir zivis vai vaļveidīgu sugu un pasugu dzīvnieki, vai pat mums nepazīstamas dziļūdens sugas, kuras mājo mērī­jumiem nepieejamās jūras dzīlēs un tikai aiz gadījuma, nejaušības vai vienkārši aiz iegribas šad un tad paceļas okeāna virspusē.

Turpretim, ja mums zināmas itin visas dzīvnieku sugas un pasugas, tad problemātiskais radījums meklējams mūsu katalogos atzīmētās jūras dzīvnieku klasifikācijās. Tādā gadījumā es no savas puses varu pieļaut milzīga narvaļa esamību.