Parastais narvalis jab vienradzis bieži vien sasniedz sešdesmit pēdu garumu. Pareiziniet šo skaitli ar pieci, ar desmit, piedomājiet šim vaļveidīgajam dzīvniekam viņa lielumam piemērotu spēku, samērā ar to palieliniet arī tā uzbrukšanas ieroci — un meklējamais dzīvnieks jums būs rokā. Apmēram tāds, kā to aprēķinājuši «Šenonas» virsnieki, ar tādu ilkni, kas varēja ielauzt «Skotijas» korpusu, un spēku, kurš nogremdē tvaikoņus.
Pēc dažu dabas pētnieku ziņām, jūras vienradzim jeb narvalim patiešām ir tāds kaula šķēps. Trieciena zobs ir ciets kā tērauds. Dažreiz tādus zobus atrod vaļu ķermenī; vaļus narvalis sadursmēs vienmēr pārspēj. Ir zināmi gadījumi, kad tāds zobs vali pilnīgi caururbis, kā svārpsts caururbj mucu. Parīzes Medicīnas fakultātes muzejā ir viens tāds zobs — divi metri divdesmit pieci centimetri garš un resnajā galā četrdesmit astoņi centimetri plats!
Un nu iedomājieties šādu desmitreiz lielāku dzīvnieku ar desmitreiz spēcīgāku ilkni, iedomājieties, ka viņš peld divdesmit jūras , jūdzes stundā, pareiziniet viņa lielumu un ātrumu, un jūs redzēsiet, ka ir iespējams tāds trieciens ar katastrofiskām sekām.
Kamēr mums trūkst plašāku pētījumu, es gribētu sacīt, ka šeit darīšana ar milzeni jūras vienradzi, kas apbruņots nevis ar āvu, bet ar īstu tarānu gluži kā bruņu fregates. Tam ir ārkārtīgs spēks un kustības ātrums.