Pēc manām domām, vienīgi tā izskaidrojama mīklainā parādība; protams, manam spriedumam tikai tad ir nozīme, ja šis dzīvnieks tiešām eksistē un nav dīku cilvēku vienkāršs izdomājums.»
Pēdējais teikums bij maza viltība, bet tā man likās nepieciešama profesora cieņas saglabāšanai un aizsardzībai pret amerikāņu avīžu viegli iespējamām zobgalībām. Viņi ir lieli meistari izzobot cilvēku! Tādam gadījumam es atstāju sev pakaļdurtiņas, bet patiesībā pilnīgi ticēju «briesmoņa» eksistencei.
Manu rakstu dedzīgi apsprieda, tas ātri kļuva populārs, ieguva diezgan daudz piekritēju. Tomēr tā secinājums ļāva vaļu visādām iedomām. Cilvēka prātam allaž ir tieksme izdomāt dažādus pārdabiskus radījumus. Un jūra jau ir vislabākā vieta, kur viņus ievietot, vienīgā vieta, kur var rasties un attīstīties šie milzeņi, pret kuriem sauszemes degunradži un ziloņi izskatās kā pundurīši. Lielajos ūdeņos dzīvo visi mums pazīstamie lielākie zīdītāji; vai tur nevar mājot arī kādi neredzēti, šausmīgi vēžveidīgi taustekļaini milzeņi, kā, piemēram, omāri — simtiem metru gari un vairākus simtus tonnu smagi? Kāpēc gan ne?
Aizvēsturiskos ģeoloģiskos laikos čfetrkāji, četrroči, rāpuļi un putni sasniedza milzīgus apmērus.