Tikai pēc sim­tiem tūkstošiem gadu tie pamazām ieguvuši mūsdienu lielumu. Vai tad nav iespējams, ka jūra, kuras sastāvs palicis nemainīgs, kamēr zemes garoza nemitīgi mainās, savos neizmērojamos dziļumos uzglabājusi šīs pagājušo laikmetu dažādo sugu un pasugu atliekas? Kāpēc gan tā savās dzīlēs nevarētu saglabāt šos pēdējos pirmatnējos milzeņus, kam gadi līdzinās mūsu gadu simteņiem, bet gadu simteņi — tūkstoš gadiem?

Bet es ļaujos fantāzijām, kuras nepavisam nesaskan ar manu zinātnieka profesiju. Lai paliek šīs iedomas, kas ar laiku tomēr pārvērtās par drausmīgu patiesību. Vēlreiz atkārtoju, ka tāds uzskats toreiz nodibinājās sabiedrībā vispār, ļaudis ticēja, ka ir kāds milzīgs dzīvnieks, kurš nepavisam nav līdzīgs teiksmainajām jūras čūskām. Bet, ja dažus interesēja vienīgi jautājuma zinātniskā puse, tad praktiskākie cilvēki, it sevišķi Amerikā un Anglijā, no­teikti prasīja atbrīvot jūru no šā nezvēra, lai netiktu traucēta kuģniecība. Rūpnieciskās un tirdznieciskās avīzes veltīja uzmanību vienīgi šim jautājumam. «Shipping and Mercantile Gazette», «Lloid», «Paquetbot», «Revue mari- time et coloniale» un citas apdrošināšanas biedrībām kal­pojošās avīzes šajā ziņā bij pilnīgi vienis prātis un drau­dēja paaugstināt apdrošināšanas maksu.

Sabiedrības domai vispirms atsaucās Amerikas Savie­notās Valstis. _Ņujorkā sāka rīkot ekspedīciju narvaļa iznīcināšanai. Atrbraucēja bruņu fregate «Ābrams Lin- kolns» gatavojās visdrīzākajā laikā doties jūrā. Kapteinim Faragutam bij pieejami visi arsenāli, un viņš no tiem apbruņoja savu kuģi.