Trīs stundas pirms «Ābrama Linkolna» izbraukšanas jūrā es saņēmu šādu vēstuli:
«Aronaksa kungam, Parīzes muzeja profesoram.
Viesnīcā «Piektā avēnija», Ņujorkā.
Cienījamais kungs!
Ja Jūs esat nodomājis piedalīties «Ābrama Linkolna» ekspedīcijā, Amerikas Savienoto Valstu valdībai būs patīkami redzēt Francijas pārstāvi šajā pasākumā. Kapteinis Faraguts nodos Jūsu rīcībā atsevišķu kajīti.
Jūsu padevīgais J. B. Hobsons, Jūras pārvaldes sekretārs.»
III
KĀ PROFESORA KUNGAM TĪK
Dažus mirkļus pirms J. B. Hobsona vēstules saņemšanas es par narvaļa gūstīšanu biju domājis tikpat maz kā par izbraukšanu pa Ziemeļrietumu jūras ceļu. Dažus mirkļus pēc cienījamā Jūras pārvaldes sekretāra vēstules izlasīšanas es sapratu, ka mans tiešais aicinājums, visas manas dzīves mērķis ir atrast bīstamo briesmoni un atbrīvot pasauli no viņa.
Tomēr es biju atgriezies no grūta ceļojuma, noguris un alku atpūtas. Vēlējos pēc iespējas drīzāk nokļūt dzim
tenē, pie saviem draugiem, savā mazajā dzīvoklī Botāniskā dārza apkaimē un palikt pie savām dārgajām un vērtīgajām kolekcijām. Bet nu nekas mani vairs nevarēja atturēt. Es aizmirsu visu — nogurumu, draugus, savas kolekcijas — un pieņēmu Amerikas valdības piedāvājumu.