«Turklāt,» es domāju, «visi ceļi ved uz Eiropu, un ari narvalis būs tik laipns, ka ar viņa palīdzību es nokļūšu tuvāk Francijai. Šis godājamais dzīvnieks, man par prieku, ļausies noķerties Eiropas ūdeņos, un es varēšu ievietot savā Dabzinātņu muzejā kādu pusmetru no tā kaula āvas.»
Bet pagaidām mums šis narvalis bij jāmeklē Klusā okeāna ziemeļu daļā un, lai nokļūtu Francijā, jāapbrauc visa zemeslode.
— Konse'l! — es nepacietīgi iesaucos.
Konsels bij mans sulainis. Uzticams kalps, kas mani pavadīja visos ceļojumos. Es šim flāmam biju ļoti pieķēries, un viņš man arī; no dabas flegmātisks, noteikts pēc pārliecības, uzcītīgs pēc paraduma, no likteņa kļūmēm neie- biedējams, izveicīgs, jebkura darba spējīgs un, par spīti savam vārdam[2], nekad nemēdza dot padomus, pat ja viņam tos prasīja.
Dzīvodams visu laiku mūsu mazajā Botāniskā dārze. zinātņu vīru sabiedrībā, Konsels arī pats šo to bij iemācījies. Viņš man noderēja kā drošs speciālists dabzinātņu klasifikācijā, ar akrobāta veiklību acumirklī prata pārskriet dažādu tipu, grupu, klašu, kārtu, dzimšu, ģinšu, sugu un pasugu pakāpēm. Ar to viņa zināšanas arī aprobežojās. Veikls klasifikācijas teorijā — praksē viņš bij gluži nevarīgs; šaubos, vai Konsels bezzobu vali atšķirtu no kašalota. Un tomēr viņš bija krietns un uzticams cilvēks.