Desmit gadus Konsels bij braukājis līdzi manos zinātniskajos ceļojumos. Nekad es nebiju dzirdējis viņu žēlojamies par ceļojuma ilgumu un grūtībām. Nekad viņš nebij atteicies no brauciena uz Ķīnu vai Kongo, lai cik tāls tas arī būtu. Nevaicājot nekā, viņš visur brauca man līdzi. Viņš bij ārkārtīgi veselīgs, spēcīgiem muskuļiem, lai arī diezgan jutīgs, tomēr spējīgs turēties pretī visādām slimībām un arī ļoti tikumisks.
Viņš bij trīsdesmit gadu vecs, un viņa vecuma samērs ar mani bij kā piecpadsmit pret divdesmit. Es atvainojos, ja še norādu uz saviem četrdesmit gadiem.
Bet viena vājība Konselam tomēr piemita. Būdams liels formālists, viņš mani allaž uzrunāja kā trešo personu, un tas mani bieži vien saniknoja.
— Konsel! — es atkārtoju, strauji kārtodams savas lietas ceļojumam.
Protams, es biju pārliecināts par šā puiša padevību. Parasti, jaunu ceļojumu sākdams, es viņam nekad neapvaicājos, vai viņš vēlas braukt ar mani vai ne. Bet patlaban runa bij par ekspedīciju, kura varēja ieilgt uz nenoteiktu laiku, par pārdrošu pasākumu, par kāda dzīvnieka vajāšanu, kas bij spējīgs mūsu fregati kā rieksta čaulu nolaist dibenā. Te pat visaukstasinīgākajam cilvēkam bij mazliet jāpadomā. Ko par to sacīs Konsels?