— Konsel! — es saucu trešo reizi.
Konsels atnāca.
— Vai kungs mani sauca? — viņš teica ienākdams.
— Jā, mīļais. Sakārto manas lietas un taisies arī pats. Pēc divām stundām mēs dosimies ceļā.
— Kā kungs vēlas, — Konsels mierīgi atbildēja.
— Nedrīkstam zaudēt ne mirkli. Saliec čemodānā visus manus ceļa piederumus — uzvalkus, kreklus, zeķes, vārdu sakot, pēc iespējas vairāk, bet tikai labi drīz.
— Bet kunga kolekcijas? — Konsels ievaicājās.
— Par tām mēs runāsim vēlāk.
— Un kur tad paliek mūsu arhiotēriji, hirakotēriji un citu dzīvnieku skeleti? …
— Tie visi paliks tepat viesnīcā.
— Bet kunga babirusa?
— Gan viņu mūsu prombūtnē pabaros. Es parūpēšos, lai visus mūsu zvērus nogādā uz Franciju.
— Tad uz Parīzi mēs nebraucam? — Konsels vaicāja.
— Kā nu ne… — es izvairīgi atbildēju. — Mēs tikai brauksim ar līkumu.
— Kā profesora kungs vēlas.
— Tas būs tāds pavisam niecīgs līkumiņš! Mēs tikai mazliet novirzīsimies no taisnā ceļa. Brauksim ar «Ābramu Linkolnu».
— Kā kungam tīk, — Konsels mierīgi atbildēja.
— Tu zini, draudziņ, ka runa ir par nezvēru… par slaveno narvali… Mēs atbrīvosim jūru no viņa!… Divsē- jumu sacerējuma «Jūras dzīļu noslēpumi» autors nevar atteikties pavadīt kapteini Faragutu. Goda pilna misija… arī bīstama! Mēs nemaz nezinām, kurp īsti braucam. Šie