dzīvnieki palaikam ir ļoti kaprīzi. Un tomēr mēs brauk­sim. Uz kapteini varam paļauties.

—   Kurp brauks kungs, turp braukšu es, — Konsels at­bildēja.

—   Apdomā labi! Es nekā negribu tev noslēpt. Tas ir ceļojums, no kura var arī neatgriezties.

—   Kā profesora kungam tīk.

Pēc ceturtdaļstundas mūsu čemodāni bij sakravāti. Kon­sels rīkojās ātri, es biju pārliecināts, ka viss būs pilnīgā kārtībā, jo kreklus un svārkus viņš klasificēja tikpat labi kā putnus un zīdītājus.

Viesnīcas kalpotājs novietoja mūsu mantas starpstāva plašajā vestibilā. Es nokāpu apakšstāvā un samaksāju rēķinu pie platās letes, kur allaž drūzmējās liels pūlis cil­vēku. Norīkojis, lai manus saiņus ar preparētajiem dzīv­niekiem un žāvētajiem augļiem nosūta uz Parīzi, un iemak­sājis pienācīgu summu tropu cūkas — babirusas uzturam, es ar Konselu iesēdos ormanī.

Par divdesmit frankiem salīgtais ormanis brauca pa Brodveju līdz Uniona skvēram, no turienes pa Ceturto avēniju līdz Boveri ielas krustojumam, bet tur nogriezās Katrīnas ielā un pēdīgi pieturēja trīsdesmit ceturtajā kuģu piestātnē. No turienes mūs kopā ar zirgiem un ra­tiem ar prāmi nogādāja Ņujorkas lielajā priekšpilsētā Bruklinā, Istriveras kreisajā krastā, un pēc kāda brīža mēs jau bijām krastmalā, kur «Ābrams Linkolns» no saviem abiem skursteņiem vērpa gaisā veselas dūmu strūklas.